Saulainais 14. maijs atnāca ar skumju ziņu, ka mūžības dārzos devusies Selgas goda filistre Baiba Indriksone. Kā Baiba teica, viņa jau no bērnības bija kopā ar Selgu, bet par mūsu goda filistri kļuva līdz ar korporācijas darbības atjaunošanu Latvijā 1990. gadā.
Atceroties Baibas gaišo smaidu un dzīves prieku, kas mūs sildīja selgu pasākumos, publicējam sarunu ar Baibu, kas bija lasāma 2013. gada “Trejkrāsu Lokā”. Intervijas autores: taut! Gunta Kinta un s/l audzinātāja taut! Dina Sarceviča.
Saruna ar Selgas g!fil! Baibu Indriksoni
Kādā 2012. gada augusta dienā tiekamies ar mūsu goda filistri Baibu Indriksoni Selgas konventa dzīvoklī uz sarunu. Baiba uz tikšanos ierodas ģērbusies baltā, ar saulesbrillēm, kas atglauž rotaļīgā vēja ieveidotos matus. Smaidīga un enerģiska Baiba dalās savās atmiņās un pārdomās par dzīvi.
Ieskats biogrāfijā
Kad es pasaku, ka man jau ir 80 gadi, tad brīnās un skatās uz mani kā uz tādu ūnikumu, jo es savos gados skrienu un eju savu iespēju robežās, un neuzvedos, kā vajadzētu pirmajai dāmai uzvesties – tas man nekādi nesanāk.
Mana mamma Milda Indriksone (dzim. Federe) bija Selgas 3. coetā, viņas coeta dziesma bija „Es nopinu vainadziņu”. Viņa apprecējās ar studentu Augustu Indriksonu, tās bija studentu kāzas. Māte bija juristos, tēvs – tautsaimnieks. Tēvs pabeidza studijas un saņēma diplomu. Mamma varēja izņemt diplomu pirmajā krievu laikā, bet viņa negāja to izņemt, jo vasarā mainījās varas. Tēvs darbojās Fraternitas Rusticana un Ataugā, kā arī bija Zemnieku savienības biedrs. Ataugā bija daudzi ārsti, tāpēc tēvam bija pazīstami slaveni dakteri. Vecāki apprecējās 1931. gada Vasarsvētkos, tas ir 23. vai 25. maijā, un pēc deviņiem mēnešiem es nācu pasaulē, tā kā es noteikti esmu pirmās nakts bērns. Tēvs bija bankas ierēdnis; es atceros, kā es, mācoties Zālīša 1. pamatskolā, gāju bankas ēdnīcā ēst pusdienas. Gandrīz visu mūžu nodzīvoju pretī Lielajiem kapiem, jo ļoti agri – 1933. gadā – nomira mans vectētiņš. Tur, kur tagad ir gaisa tilts, bija divas koka mājas, vienā no tām es arī piedzimu. Vectētiņš bija pasniedzējs amatniecības skolā, viņš ievainoja īkšķi, sākās asins saindēšanās, un vectētiņš nedēļas laikā aizgāja mūžībā. Tā māja mums bija jāatstāj, jo tas bija vectētiņa dienesta dzīvoklis. Vecmāmiņa gribēja dzīvot tādā vietā, kur varēja redzēt Lielos kapus, tēvs ar to rēķinājās, un tāpēc es esmu dzīvojusi Miera ielā 65 un 89.
No turienes mēs 1944. gada oktobrī – vispirms tēvs, tad es – aizbraucām uz Vāciju. Cik liktenīgi, mums bija jābrauc ar Grāfu Štoifenu, kas bija milzīgs kuģis un nevarēja ienākt Rīgas ostā. Tur, kur tagad ir Akmens tilts, bija maksas kuģīši, kas veda cilvēkus uz kuģi. Mēs bijām kopā vecāmamma, kas vairs nebija tik jauna, es, man bija kādi 12 gadi, brālis – 10 gadi, mamma, vēl bija kaut kādi koferi. Mēs nespiedāmies visiem pa priekšu, un, kaut gan mums bija kajīte, vienā brīdī pateica, ka kuģis ir pilns un vairāk pasažierus neņem. Nākamajā dienā mūs aizveda uz Andrejostu, uz švakāku frakkuģi, kurā mēs gulējām uz salmiem. Grāfs Štoifens tika sabumbots, un ar visiem cilvēkiem bija pagalam.
Vienu gadu mēs dzīvojām Vācijā. Astoņu kilometru attālumā no mūsu miesta bija amerikāņu zona, kara beigās daudzi kājām gāja projām, bet mēs nevarējām aiziet, jo mēs visi slimojām. Tēvs bija tajā pusē, un mēs palikām krievu pusē. Liktenīgi, ka 4. oktobrī mēs no Rīgas izbraucām – tā ir manas vecmāmiņas dzimšanas diena, – un 4. oktobrī mūs savāca, lai brauktu atpakaļ uz Latviju. Mūsu ceļš gāja pa nometnēm – Rostokā, Stefīnā, Baltkrievijā, tāpēc brauciens ilga līdz 1946. gada 13. janvārim. Bija jāapstājas daudzos pārvietošanas punktos, kur visus pārbaudīja. Ceļš nebija viegls, un es redzēju daudz ko briesmīgu. Tas bija ļoti grūti, arī atgriezties Rīgā, kur vairāk nav, nekā ir. Mūsu dzīvoklī jau dzīvoja kāds krievu profesors, mums bija tikai tas, kas koferos.
Tomēr labi cilvēki palīdzēja, kaut kā iekārtojāmies mazā istabiņā (ap 13 m2). Es atsāku iet savā Zālīša 1. pamatskolā, brālis – savā skolā. Mamma aizgāja uz savu darba vietu – Komunālajā un dzīvokļu celtniecības bankā Doma laukumā. Pēc īsa laika Mildās viņu daudzi sveica ar puķēm, tad mammai pateica, ka viņai labāk no bankas iet projām. Acīmredzot bija sākušās dokumentu pārbaudes, un viņai ar savu biogrāfiju vajadzētu iet strādāt uz kādu mazāk ievērojamu vietu. Mamma visu atlikušo mūžu nostrādāja kā rēķinvede, tabulvede limonādes fabrikā.
1948. gadā es sāku filmēties, 1949. gadā sāku mācīties Teātra institūtā. 1952. gadā to pabeidzu un apprecējos ar Aleksandru Leimani, tikai tad aizgāju no Miera ielas. Kad 1958. gadā piedzima mans dēls Aivars, es paņēmu vecomammu pie sevis. Mamma visu atlikušo mūžu nodzīvoja viena pati, tāpat kā tēvs Anglijā. Tēvs negribēja atgriezties, jo, šķiet, bija pieradis pie vieninieka dzīves un laikam bija ļoti piesardzīgs un neuzņēmīgs cilvēks, kas parasti kaut kur īrēja gultas vietu.
Baiba un selgas
Selgām bija liela kopības sajūta, tāpēc viņas satikās savos svētkos visu krievu laiku. Viņas draudzējās un zināja viena par otru, brauca ciemos. Katru gadu selgas kļuva vecākas, citas arī aizgāja mūžībā. Tā kā mācītāju nebija pieņemts aicināt uz kapiem, tad bija izvadītājs. Mani arī aicināja lasīt dzeju, tā es nelielu daļu no selgām iepazinu.
Kad sākās Atmoda, man tikko bija nomiris un Jāņos apglabāts vīrs. Tobrīd man bija liels dzīvoklis ar sešas istabām Lāčplēša ielā. Selgām vajadzēja sanākt kopā, tā kā viņām nebija vietas sanākšanai, es uzaicināju pie sevis. Toreiz bija daudz ārpus Latvijas selgu. Es atceros, ka noteikti bija Ludmila Raisters, kā arī selgas no Zviedrijas.
Šajā saietā man parādīja godu, jautājot, vai es kļūtu par goda filistri. Piekritu, godinot mammas piemiņu un vispār iepazīstot selgas – dāmas, kuras tagad jau ir aizsaulē. Tā bija tāda īpatnēja paaudzes aura, cita uzvešanās, viņas bija ļoti jaukas. Lielākoties mēs satikāmies Benjamiņa namā, un, cik es varēju, centos tur arī iet.
Viens no maniem lielākajiem ieguvumiem Selgā ir Lauma Cipele, kura man ir ļoti tuva, un Ludmila Raisters, ar kuru mēs esam sarakstījušās. Daina Eiche bija brīnišķīga, pateicoties viņai, es biju pie selgām Zviedrijā. Un, pateicoties Ludmilai, es biju ASV, arī Sietlā un Losandželosā. Sietlā un Losandželosā es norunāju Selmas Lāgerlēvas „Kristus leģendas”, Zviedrijā – „Kas tu esi, mīlestība?”. Zviedrijā selgas bija ārpus Stokholmas noīrējušas atpūtas namu, vispirms viņas noklausījās mani, un pēc tam bija pasēdēšana pie galdiem.
No vienas puses ir skumji, ka vecā paaudze ir aizgājusi. Bet ir nākušas klāt jaunas, brīnišķīgas, smukas un gudras meitenes. Visa dzīves pieredze, ko atkal mācīt jaunajām, nāk ar gadiem.
Tāpat kā dienesta puiši ir pavisam citādāki, ar citu stāju un ar citu noteiktību, arī meitenēm korporācijā ir cita, pozitīvāka dzīves uztvere, jo viņas uz dzīvi skatās gan sievišķīgāk, gan praktiskāk, gan patriotiskāk. Tāpēc es domāju, ka viņas atšķiras, tāpat kā puiši no studentu korporācijām. Protams, ir senās tradīcijas, ko es atceros no tēva – alus kausa cilāšana, vēžu vārīšana un nākšana mājās vēlu vakarā, bet studenti vismaz ir savā pulkā, viņiem ir sava kopība, turklāt uz mūžu.
Šajos 20 gados kopš darbības atjaunošanas Selga ir kļuvusi jaunavīgāka, ir ļoti daudz mazo bērniņu. Man ir fotogrāfijas no bērnības, kad vecāki veda bērnus uz eglītēm. Visi vakari, kurus jūs rīkojat, ir asprātīgāki. Katrai paaudzei kaut kas cits interesē – senāk, šķiet, temati vairāk bija par mājsaimniecību, tagad vairāk runā par dzīvi vispār. Selgā ir daudz jaunu seju, līdz ar to kontingents ir ļoti izmainījies, bet tas, ko iepriekšējās seniores ir mācījušas, ir saglabājies, jo ir noteikumi, kas un kā ir jāvada un jādara, piemēram, piedalīšanās 18. novembra gājienā. Senāk studentu un studenšu korporācijas puiši un meitenes savā starpā precējās, un arī tagad tas ir vērojams.
Iespējams, ka korporācijas ir nedaudz arhaiskas organizācijas, salīdzinot ar „moderno” sabiedrību, bet ir zināmi apstākļi, kāpēc tās ir radušās un kāpēc tām vajag saglabāt savu auru un uzdevumus, kuri bija toreiz. No malas skatoties, literārie vakari un pasākumi par daudz ko ieinteresē un ļauj uzzināt daudz jauna, kā arī rada draudzības un kopības sajūtu. Var draudzēties savā studiju kursā, tomēr mācības beigsies, un visi izklīdīs, bet, ja ienāk selgās, tas ir uz mūžu. Kamēr būs griba visas redzēt, tikmēr tu nāksi. Noteikti ir selgas, kas laika gaitā atsijājas, jo citas lietas paņem laiku. Varbūt reizēm kāda nāk, jo ir pienākums, bet parasti cilvēks iet tur, kur vēlas būt un kur ir interesanti, kur gribas ziedot savu laiku. Ar varu un rungu jau nevienu nedzen. Protams, ka reizēm var uznākt šaubas, bet, domāju, ka katra no jums ir atradusi kādu tuvāku cilvēku no selgām.
Tēvs, kad mēs bijām slimi, varēja jebkurā laikā piezvanīt saviem dakteriem. Tāpat, kad kaut kas notika ar mazmeitu, es varēju Laumai jebkurā brīdī piezvanīt, lai uzzinātu, kā tādā situācijā būtu jārīkojas. Momentā viņa savu iespēju robežās palīdzēja un deva padomu. Tas ir aizkustinoši, kā Ludmila mani visur izvadāja un visu parādīja. Manuprāt, bieži ārpus Latvijas selgām ir nevis pienākums, bet vajadzība satikt vienai otru, savu interešu loka cilvēkus. Ļoti svarīga ir savstarpējā saziņa, īpaši šajā skrejošajā laikmetā, kad labi ja piezvana pa telefonu viens otram. Tiešā tikšanās, dialogs, saruna ir tā, kas notiek šajās sanākšanas reizēs. Taču draudzība prasa laiku, un tā ir jākopj, tāpēc jāatsakās no kaut kā cita.
Laika vērtība jeb kā visu pagūt?
Man visu mūžu ir bijis daudz ko jāspēj apvienot – gan darbu teātrī, gan filmās. Toreiz man bija ļoti daudz darba, jāpiedalās dažādos raidījumos, visu laiku jāskrien. Bija ļoti modē dažādas tikšanās ar skatītājiem. Kad es biju spēcīgāka, gāju no lugas uz lugu. Līdz ar to bija ļoti jāplāno savs laiks, lai to visu izdarītu, jo nevarēja pateikt: „Nē, to es nedarīšu.” Piemēram, teātrī bija ļoti nepatīkama lieta – sienas avīzes, – kas iznāca uz katru pirmizrādi. Tiem, kas spēlēja galvenās lomas, vajadzēja sagatavot rakstiņu. Tāda bija tā laika teātra prasība – avīzei bija jābūt, un tas nebija apspriežams. Kad nozīmēja aizbraukt uz rūpnīcu – mums bija šefība Popova rūpnīcā, – pusdienu pārtraukumā pa mikrofonu visai rūpnīcai bija kaut kas jānolasa, no tā nevarēja izvairīties.
Tāpat bija jārūpējas par dēlu, jo mana vecmāmiņa diezgan ātri aizgāja mūžībā. Man bija jāgādā par bērna audzināšanu, vajadzēja dēlu izvadāt uz Dzintariņu. Gādāt, lai mājās būtu, ko ēst, un lai māja būtu tīra. Man blakus bija lielais Aleksandrs Leimanis, kuru es vienmēr esmu respektējusi, nekad neesmu runājusi pretī. Tā bija liela dzīves skola – spēt pietušēt viņa vētrainos uzliesmojumus, noņemt vīram visas rūpes par sadzīvi, lai viņš varētu darīt savu darbu.
Mums bija arī vasarnīca. Augusts man vienmēr bija šausmīgs mēnesis, jo bija jālasa ogas un jāspiež sulas, mēs gājām sēnēs, un sēnes vajadzēja konservēt. Manam vīram bija hobijs skābēt kāpostus. Man vajadzēja atvest ar mašīnu manai mazajai ģimenei 100 kg kāpostus, kurus divas dienas ēvelēja, tad lika katlos un mazajā vasarnīcā skābēja. Labi, ja pa visu ziemu mēs apēdām divas vai trīs burkas kāpostu, tāpēc vienmēr, kad gājām ciemos, sitām kādu burku padusē.
Tā ir laika sadale. Nevar bezmērķīgi darboties, piemēram, šodien meitenes ļoti bieži tikai smēķē un pļāpā, tajā laikā būtu kaut kas jādara. Tāpat arī tagad man ir savi pienākumi mājās, kas ir jāizdara. Varbūt es savu klātbūtni savai ģimenei pārāk uzspiežu, bet tas man dod impulsu kustēties. Kādā pamācību video bija teikts: „Rūpējieties par savu veselību, ne tik daudz sevis dēļ, bet savu radinieku dēļ, lai neuzkrautu viņiem liekas raizes, rūpes un sirdsēstus.” Tāpēc es ļoti piedomāju, lai nesagādātu savai ģimenei grūtības. Protams, slimības un slimošanas ilgumu jau cilvēks neizvēlas.
Piemēram, kad man bija problēmas ar kājām, es atradu lugu, kuru var spēlēt ratiņkrēslā, un tā es toreiz nospēlēju. Tāpēc tagad, kopš man veselu gadu šīs problēmas nav, es domāju, ka mani varēja vairāk teātrī aizņemt. Bet tāpat visu laiku kaut kas notiek, kaut kur jāiet un kaut kas jāiemācās. Tāpat piedāvājums piedalīties filmā par senioru rotu uzradās pilnīgi negaidīti. Režisors bija domājis par katru aktieri, rakstot scenāriju, lai nebūtu lomas, ko tēlo, bet būtu mēs paši. Tas bija interesanti, ka vienas paaudzes aktieri tikām kopā, bija arī brīvie brīži un pļāpāšanas.
Aktrise visu mūžu
Tomēr par savu ģimeni es varu teikt, ka viņi dzīvo man līdzi un visādi atbalsta. Es nejūtos viena nevienu brīdi. Varētu domāt, ka ar manu profesionālo dzīvi nav nepieciešama šī vajadzības sajūta, bet tajā pašā laikā reizēm darbs ir ļoti tālu. Mana vedekla saka, lai es pierakstu savas atmiņas, jo esmu tik daudz redzējusi, tikusies ar interesantiem cilvēkiem. Bet es saku: „Kam tas ir vajadzīgs?” Leimanim savā laikā radiņi uzdāvināja kladīti, lai viņš rakstītu par savu dzīvi. Viņš ir no Smoļenskas latviešiem, viņš ir piedzīvojis 1937. gadu Maskavā, visi pēckara gadi un izrādes, filmas. Tajā laikā vīrs jau septiņus gadus bija no studijas projām, un viņš teica: „Ja es pats neesmu vajadzīgs, kam vajadzīgas manas atmiņas.” Tāpēc viņš nekā neuzrakstīja.
Tā es arī domāju, ka man nav ko rakstīt. Kad man, piemēram, lūdza sniegt interviju žurnālam „Leģendas”, es sarāvos, jo es taču neko tādu neesmu izdarījusi. Es esmu spēlējusi tikai kaut kādas meitenītes, man nav bijušas nekādas klasiskās, lielās lomas. Spēlēts ir daudz kas, bet ne tā, ka būtu kaut kas izcils bijis. Vienīgi tagad uz teātra sezonas atklāšanu es aizgāju kā vecākā aktrise. Es gan nejūtos kā vecākā.
Kad man kādā ballē pienāk klāt, skatās acīs un dod puķīti un saka, cik es esmu brīnišķīga aktrise, tas ir aizkustinoši, bet tajā brīdī es nejūtu, ka tas tā tiešām ir. Varbūt tādēļ man ir tā vēlēšanās vēl kaut ko ķert, kaut ko grābt, lai gan zinu, ka savā dzīvē neko izmainīt es nevaru. Tāpat diemžēl arī Lilita Bērziņa, kas ir daudzas lielas klasiskās lomas nospēlējusi, galvenokārt paliek atmiņā kā Mirdzastante no kino filmas „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, tā es, paldies Dievam, – ar „Vella kalpiem” un „Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” ar savu: „Māmiņ!”.
Saka, ka Dievs dod cilvēkam 70 gadus, pēc tam nākamie ir Viņa dāvana. Tā kā es no Viņa esmu saņēmusi lielu, lielu dāvanu. Lai gan veselība nav spoža, tas, kā jūs redzat, man netraucē plivināties apkārt. Man ir interese par mazbērniem, kā izvērtīsies viņu dzīve. Tas it kā ir slikti dzīvot līdzi citu cilvēku dzīvei, jo nevar nākamajām paaudzēm ļoti uzmākties, jāļauj viņiem pašiem savu dzīvi veidot pēc sava prāta. Un tikai katrs, pats apdedzinoties, saprot, kas ir uguns. Kā saka – tev nav jāiet palīgā, ja tevi neaicina. Tātad neuzmācies ar padomu, ja tev neprasa, jo tad tā ir tāda egoistiska sevis apliecināšana.
Baibas filozofija
Dzīve kā teātris
Bieži vien mēs gribam izlikties labāki, nekā mēs esam. Varbūt kādreiz mēs egoistiski kaut ko sev par labu darām. Dzīvē, man liekas, mēs paši esam kā literāti, rakstnieki, jo mēs savu dzīvi no dažādām ainiņām veidojam. Teātrī viss ir uzrakstīts priekšā, un vajag spilgti tos apstākļus izdzīvot. Bet dzīvē tu vari pieglaimoties, ienīst, tu vari dažādi katru epizodi savā dzīvē veidot – tas no paša ir atkarīgs. Katra cilvēka morālais kredo nosaka, cik var pieglaimoties, lai sevi nepazemotu, un cik ļoti var pazemot otru cilvēku.
Saikne ar cilvēkiem
Manuprāt, kopā sanākšana ir cilvēku enerģijas apmaiņa. Tā ir dzīva interese par otru cilvēku, un tam otram cilvēkam – par tevi. Reizēm tu arī salīdzini savu dzīvi ar tā cilvēka dzīvi. Varbūt kādam ir deguns uz leju, un tajās tikšanās reizēs tu vari viņam kaut kā morāli palīdzēt. Tas ir iemesls, kāpēc otrs cilvēks ir vajadzīgs, kāpēc mēs ejam ciemos, jo mēs dodam no sevis – ne jau tas, ka aiznesam dāvaniņu un dabūjam pretī kafiju. Tiekoties mēs bagātinām otru cilvēku, un viņš arī tāpat bagātina mūs.
Šī saikne ar cilvēkiem ir tāda pati arī uz skatuves – mēs dodam skatītajiem savas emocijas, bet tas, kā skatītājs klausās, skatās un dod mums – tas atkal dod spēku aktieriem. Aktieris bez skatītāja nav nekas. Tāpat arī, runājot ar otru, var redzēt, vai šis savstarpējais dialogs ir vajadzīgs, vai ieklausās tevī vai ne. Vientulība ir tad, kad nav ar ko dalīties. Tāpēc bieži vien veikalos ir sarunas ar svešiem cilvēkiem, jo ir nepieciešamība izrunāties.
Iedvesmas mirkļi
Par selgām varu teikt, ka pēdējais tāds spilgtākais mirklis bija iepriekšējā gada Maija komeršs, kad mēs bijām Kroņaucē un kad ziedēja tie brīnišķīgie ceriņi, kad stāvējām ūdens malā un visas baltā. Tas bija ārkārtīgi skaisti. Baltā krāsa jums piestāv. Jauki, ka visas bija izrāvušās no Rīgas, un kā mēs tikām gaidītas – viss bija izdomāts un sagatavots. Mēs visu piepildījām ar optimismu un gaišumu.
Pašai pirmizrādes vienmēr ir bijuši lieli svētki, kad nezina, vai būs vai nebūs. Izšķirošais manā profesijā ir ziņojuma dēlis, kad sadala lomas un izlasi, vai ir loma vai nav.
Pārmaiņas dzīvē
Bieži vien dzīvi izmaina vienkāršs telefona zvans, kad tev kaut kur jāiet, tevi kaut kur gaida, kaut kas tiek piedāvāts. Tā es daudzus gadus esmu restorāna „Lido” seja; visi, kas iet uz „Lido”, satiek mani priekšā. Tu nekad nevari zināt, kad pēkšņi tavā dzīvē viss var izmainīties.
Jāsaprot, ka pārmaiņas no tevis kaut ko prasīs un jādomā, vai tu to varēsi, kā to savienot ar citām lietām. Pirms filmas par armiju es domāju par savu mazo sunīti, kas ir pieradis, ka esmu mājās. Bet dēls teica: „Kas par muļķībām! Neņem galvā, ej cilvēkos, jo vairāk kusties, jo labāk.” Vienmēr pastāv zināmas šaubas, vai būs pietiekami daudz spēka, bet vispār es šos zvanus mīlu. Arī saruna ar jums ir sava veida teātris, kad man ir vajadzīgs atrast vārdus, pateikt vārdus tā, lai jūs tos saprastu. Jūs no manis paņemat kaut kādu enerģiju, es kaut ko atklāju no savas dzīves, savas dvēseles, bet tajā pašā laikā man ir gandarījums, ka tas kādam ir vajadzīgs, ka varbūt kāds mans vārds liek jums padomāt. Tāpēc šīs pašas stundas kopā ar jums nav tas pats, kas gulēt gultā un risināt krustvārdu mīklas.
Harmonijas recepte
Ir jau grūti panākt iekšējo mieru, jo ir visādi kairinātāji, uz kuriem tu vari dažādi reaģēt. Jaunībā un vecumā uz vienu un to pašu lietu vari skatīties dažādi. Tagad ar savu dzīves pieredzi es zinu, ka ir lietas, kuras cilvēks nevar mainīt, tāpēc nav vērts lēkt uz ecēšām. Tagad saprotu, ka tu vari pārdzīvot, dzīvot līdzi, bet no tā nekas nemainīsies.
Es neciešu naidu, negatīvās un melnās emocijas. Ja kaut kas tāds ienāk dzīvē, ir tāpat kā ar filmiņu, kas tiek sagriezta mazos gabaliņos, un visu laiku atkārtojas viens un tas pats. Ja es kaut ko ne tā esmu pateikusi vai kāds man kaut ko ne tā ir pateicis, tad man ieslēdzas šis „filmas rullīša efekts”, kad visu laiku domāju, kāpēc tas tā notika. Tas ļoti tracina, īpaši naktī, kad nevari aizmigt. Ar prātu tu saproti, ka upē nevar divreiz iekāpt vienā un tajā pašā vietā. Kad ir bijusi kāda slikta lieta, nevajag otrreiz par to stāstīt, jo tu atkal izdzīvo tās negācijas, kas bija tajā brīdī.
Kā jau teicu, galvenais, lai apkārt būtu tuvi, mīļi cilvēki, lai viņiem viss būtu labi, lai darbs veiktos. Tāpat būtiska ir mājdzīvnieku veselība un labsajūta, jo prieku, ko dod mans Piksis, nevar aprakstīt. Tāpat kā mana skolotāja Klintīte vienmēr nāca ar savu sunīti Miķelīti, arī man ir sunītis, kas prasa laiku un uzmanību, jo viņš ir tik mazs. Tajā pašā laikā viņam ir tāda mīlestība, ka viņa dēļ es eju vairākas reizes dienā dārzā pastaigāties. Viņš ir laika zaglis, bet arī dod ārkārtīgu prieku. Tātad viss, kas sagādā prieku, ir labi. Vajag tikai saprast, ka arī tās sīkās lietas var būt ļoti lielas un labas.
Esmu jums visu pastāstījusi skaistos vārdos kā pozitīvs tēls. Bet arī uz skatuves es nekad neesmu bijusi kundze, vienmēr kāda kalpu meita. Vienmēr es esmu vairāk domājusi par sev tuviem cilvēkiem nekā par sevi, tāpēc es nekad neesmu gājusi uz kādiem skaistumkopšanas saloniem. Katrs cilvēks ir citādāks, un, kā viņam patīk, tā viņš dzīvo. Ja viņš slikti dzīvo, dabūs ar bomi pa pieri, ja labi dzīvos, tad Laimas māte nāks viņam palīgā.
Par savu dzīvi varu teikt, ka es neko nemainītu, jo viss pieder man – gan labais, gan sliktais.
