40ie gadi un trimda
40ie gadi
No atmiņām: “Pēc 10 gadu jubilejas neviena selga nedomāja, ka viss sasniegts, bet domāja, kā pateikties un palīdzēt tiem, kas mums palīdzējuši tik daudz, t.i. mūsu vecāki, radi, draugi, mūsu tauta. Savu pateicību varējām un gribējām parādīt ar savu darbu. Gājām tautā un strādājām, bet mūsu darba cēliens bija īss: 1940. gada 17. jūnijā tas pārtrūka. Sanācām vēl savā konventā kādas reizes. Piešķīrām meitenēm krāsas, lai būtu pilntiesīgas SELGAS locekles. Apskatījām konventam dāvātās gleznas, grāmatas, vapeni. Pārrunājām, kā katra manta iegādāta. Ne jau tik viegli. Nekas nenāk bez darba.”
Kaut bija lekciju pārtraukums, uz pēdējo konventa tikšanos filistres un tautietes bija ieradušās kuplā skaitā, sejas nepauda parasto tikšanās prieku. Šķita, ka katrai savas rūpes, par ko negribas runāt, un tomēr katrai gribējās jautāt, kas būs tālāk, pāri visam klājās neziņa.
Pēc 1940. gada 17. jūnija korporanti bijām nevēlams elements. Konventa mantas un grāmatas un visa sarakste bija jānodod valdības ieceltiem likvidatoriem, tādējādi selgu konventa mantas tagad bija tautas īpašums, ko vēlāk saveda LIVONIAS konventa dzīvoklī Veru ielā 6. 1941.gada februārī kāda selga tika manījusi SELGAS filistru biedrības mēbeles sakrautas rokas stumjamos ratiņos un vestas uz kādu dzīvokli. Negribējās sekot, kur.
1941.gadā selgas klusi atcerējās savu dibināšanas dienu. Dziesmu vietā rūpes un bēdas. Kommiltoņu tēvi, vīri, brāļi un arī pašas bija zem valdības aizsardzības. 1941. gada jūlijā 4 kommiltones ar ģimenēm tika izsūtītas. Kad 1941.gada ziemā aizsaulē aizgāja goda filistrs prof. E. Paukulis, selgas nevarēja piedalīties kopējā gājienā, lai pavadītu pēdējā gaitā. Varēja tikai aiziet uz kapiem pa vienai, jo bija bail no pārāk redzīgām acīm.
No 1941. gada 1. jūlija līdz 1944. gada septembrim nekādas kārtīgas sanāksmes nenotika. Filistru biedrību tika reģistrēta Iekšlietu ministrijā, bet tā arī bija vienīgā oficiālā aktivitāte. Oficiāli SELGAS darbība bija pārtraukta, bet savstarpējie kontakti tika saglabāti tiekoties nelielā skaitā kādā privātdzīvoklī.
Okupācijas varām mainoties, pulcēšanās kļuva nedaudz brīvāka. Vācu valdības laikā tas notika divas reizes, taču arī šajās reizēs kopā sanākšana nepauda prieku, jo bija zināms, ka baigajā naktī bija aizvesta fil! dib. H.Kaužena, g! fil! prof. H. Albats, fil! A. Zirne, arī piederīgie radi un draugi. Otra sanāksme bija ,,Rotas” telpās jau svinīgākā noskaņā: prezidijs cedrās, pārējās selgas lentēs. Šis arī bija pēdējais SELGAS dibināšanas atceres komeršs Rīgā.
Konvents bija smagi cietis. Cik kommiltoņu aizvestas uz ,,plašo dzimteni”, precīzu ziņu nav. Jaunākām kommiltonēm vīri bija latviešu leģionā, krituši, bez vēsts pazuduši, bērni ceļā saslimuši, miruši. Selgas izklīda gan pa savu zemi, gan svešām zemēm. Svešumā sāka meklēt viena otru, ne tikai kā vienas organizācijas locekles, bet dēļ draudzības saitēm, kāda bija radušās starp selgām.
Tā 1940. gada 17. jūnijs selgu darbam, konventam uzlika zaļu skuju kravu, kas gruzda un dūmoja līdz 1954. gadā aizdegās no vienas vietas, lai liesmotu.
Ņujorkas kopas selgas 1980-o beigās
Trimdā
(Sagatavots pēc fil! Līnas Krēles-Jirgensones atmiņām, konferences “Trimda, kultūra, nacionālā identitāte” referātu krājumiem).
Pēc otrreizējas krievu karaspēka ienākšanas Latvijā 1944.gadā daudzi korporanti devās bēgļu gaitās uz ārzemēm. Daudzi nonāca Vācijā un satikās bēgļu nometnēs. Pinnebergā un Eslingenā atjaunojās latviešu studentu un studenšu korporāciju darbība.
1949.gadā sākas masveida bēgļu izceļošana no Vācijas. Selgas visvairāk nonāca Amerikas Savienotajās Valstīs. Izveidojās divi darbības centri – Mineapolē un Ņurjokā. Par oficiālu darba sākumu var uzskatīt 1952.gada februāri, kad Mineapolē korporācijas Selgas nodibināšanas 25.gadadienā sapulcējās fil!dib! A.Millere, fil! Jirgensone, fil! Nusbauma, fil! Vītola, fil! Lindemane un fil! I.Krieviņa. Līdz 1953.gadam tika uzzinātas jau 43 selgu adreses: 31 ASV, 3 Kanādā, 1 Anglijā, 6 Zviedrijā, 1 Holandē un 1 Vācijā. Aktīva kopa izveidojās arīdzan Austrālijā. Darbība, kas tik veiksmīgi tika uzsākta dzimtenē, sāka atjaunoties.
1955.gadā trimdā tika uzņemts 26.coets -6 ASV un 1 selga Zviedrijā.
Tā laika pētnieki uzskata, ka tad, kad cilvēki svešajā vietā nodrošināja sev mājvietas un iztikas līdzekļu, viņi sāka meklēt biedrošanās iespējas – daļai tie bija latviešu kori un tautas deju ansambļi, draudzes, Daugavas Vanagu apvienība un protams, korporācijas. Svešatnē augusī paaudze gāja vecāku pēdās un arī kļuva korporanti, pieņemot korporāciju garu un filosofiju kā savējo. Arī šīs paaudzes bērni tika audzināti korporāciju garā.
Līdz atjaunošanai Latvijā korporācijas trimdā papildus jau korporāciju mērķiem bija izvirzījušas vēl vienu mērķi – Latvijas valsts atjaunošanu, latvietības saglabāšanu un latviešu valodas kopšanu svešumā.
Absolūti nenovērtējams ir trimdas korporāciju biedru devums korporāciju atjaunotnei Latvijā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā.