Atjaunošana

Kad 1940.gadā korporācijas tika likvidētas un kara vētras un deportācijas izkaisīja to biedrus pa visām pasaules malām, draudzība un kontakti neizjuka, jo korporācijas ir mūža organizācijas. Lielākā daļa korporantu – gan Latvijā palikušie, gan aiz Latvijas robežām izceļojušie – visus garos okupācijas gadus ir palikušas uzticīgi savai devīzei. Daļa no dzimtenes selgām, sevišķi rīdzinieces, jo tām bija vieglāk uzturēt kontaktus, visus ilgos gadus pulcējās gan pie vienas vai otras, kur nu katru reizi bija iespējams. Reizēm bijām lielāks pulciņš, reizēm mazāks, bet 17. februārī aizvien sanāca vislielākā skaitā, parasti tikšanās bija pie Zentas Vinovskas. Pa šiem gadiem daudzas jau bija aizgājušas mūžībā līdz ar to selgu pamatkodols bija stipri sarucis.

1989.gadā, pateicoties LU rektora prof. J. Zaķa labvēlīgai attieksmei pret korporācijām, tika atjaunotas vairākas studentu korporācijas un gada beigās arī daļa studenšu korporāciju.

Arī selgas 1990.gada 30. martā sanāca pie Zentas Vinovskas un nolēma atjaunot savu korporāciju.

Selgas prezidijā par seniori ievēlēja dibinātāju Ernu Jansoni (Priedi), par viceseniori un literāro maģistri Lidiju Būci (Reinvaldi) un sekretāri Veltu Balodi. Par audzinātāju izraudzīja Noru Asari, cantus maģistri Metu Pāveli, par kasieri Lidiju Tītmani. Izveidoja revīzijas komisiju trīs cilvēku sastāvā: Skaidrīte Aldiņa, Malda Brakše un Irma Bredriha.

13. aprīlī selgu prezidijs devās pie LU prorektora prof. Riharda Kondratoviča, kam bija uzticēts universitātē kārtot korporāciju lietas, lai iesniegtu dokumentus: atjaunošanas protokolu, statūtus, programmu, mākslinieka izzīmētu zīmoga aprakstu un citus nepieciešamos dokumentus.

Prorektora atbilde bija piekrītoša, un tā Selga atkal kļuva par pilntiesīgu studenšu korporāciju pie Latvijas Universitātes. 1990.gada 12. jūlijā Selga saņēma savu zīmogu.

Sākumā bija grūtības ar atribūtiku, jo daudzām pa garajiem piecdesmit gadiem gājušas zudumā gan lentes, gan stienīši un cirkeļi, jo piedzīvotas un pārdzīvotas dažādas dienas un nedienas. Par atribūtiku solīja parūpēties ārzemju selgas Valija Būmane un Alīda Cīrule, ar kurām tika uzturēts kontakts. Un tā 1990. gada vasarā, kad uz mūsu Dziesmu svētkiem bija sabraukušas selgas no visām pasaules malām, Inese Graudiņa un Inese Raistere atveda arī nepieciešamo atribūtiku, kas deva zināmu pamatu darbības atsākšanai Latvijā.

Pirmā tikšanās ar ārzemju selgām bija neaizmirstama. Jau pirmajā mirklī bija sajūta kā draugu pulkā. Kopīgās pusdienās draudzībā un sirsnībā tika pavadīti jauki brīži. Pēc tam selgas devās pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus.

Tās pašās dienas pēcpusdienā, pateicoties rektora prof. J.Zaķa atbalstam, visas atjaunotās studentu un studenšu korporācijas Latvijas Universitātes lielajā aulā tikās ar korporāciju ārzemju viesiem. Tika teiktas runas un skanēja dziesmas. Tā bija neaizmirstama pēcpusdiena gan Latvijas pārstāvjiem, gan ārzemju viesiem.

Vēlāk sekoja tikšanās kopā ar ārzemju selgām pie goda filistres aktrises Baibas Indriksones. Tikšanās bija sirsnīga un interesanta mums visām.

No atjaunošanas laika selgu atmiņām: “Mēs, vecās selgas, esam laimīgas, ka bija lemts piedzīvot laiku, kad radās iespēja atjaunot mūsu korporāciju un ka atkal varam aicināt savā saimē jaunās, kas pieņem mūsu devīzi un vēlas pie mums rast draudzību un domu biedrus.”

Kādā vēstulē savai draudzenei Rīgas kopas audzinātāja Nora Asare aprakstījusi savas tā laika izjūtas: “Šo dienu dēļ vien bija vērts dzīvot garo mūžu”.