Sveicam g!fil! Baibu Indriksoni apaļajā jubilejā

komentāri slēgti on Sveicam g!fil! Baibu Indriksoni apaļajā jubilejā

Līdzīgi kā Selga arī mūsu goda filistre Baiba Indriksone februārī svinēja apaļu jubileju. Kā reiz jokoja pati goda filistre, viņai vienmēr ir viegli atcerēties, cik Selgai ir gadu, jo pašai ir par pieciem gadiem mazāk. Baibu un selgas vieno vienkārša, sirsnīga draudzība jau pirms viņa 1990.gadā piekrita kļūt par Selgas goda filistri.

s

Baiba Indriksone ir dzimusi 1932. gada 22. februārī Rīgā. Baibas vecāki bija juriste Milda Indriksone (dzim. Sedere), s!k! Selga 7. coeta filistre, un tautsaimnieks Augusts Indriksons, Fraternitas Rusticana un Ataugas biedrs.

Skolas gaitas Baiba uzsāka 1939.gadā Jāņa Zālīša 1. pamatskolā. Kara laikā 1944. gada oktobrī Indriksonu ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur Baiba Indriksone apmeklē skolu netālu no Vismāras. Karš izšķir Indriksonu ģimeni – tēvs no Vācijas uz visiem laikiem aizbrauc uz Angliju, bet pārējā ģimene (māte, Baiba, brālis un vecmāmiņa) mēro grūto ceļu atpakaļ uz Latviju. 1946.gada sākumā atgriežoties Latvijā, Indriksonu dzīvoklis jau bija aizņemts. Rīgā Baiba Indriksone turpināja mācības 3. meiteņu vidusskolā.

s

1952.gadā Baiba absolvēja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti un uzsāka darba gaitas Latvijas Nacionālajā teātrī. Viena no pirmajām lomām 1952.gadā bija Gogoļa lugā „Revidents”, tad Blaumaņa lugā „Indrāni” Zelmiņas loma.

Baiba ir piedalījusies vairāk nekā 25 filmās. Goda filistres pirmā loma filmā bija vēl mācību laikā – 1949.gadā Ābelītes loma filmā „Rainis”. Lielu ievērību Baiba iegūst, tēlojot Lēni filmās pēc Rutku tēva romāniem „Vella kalpi” (1970.g.) un „Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972.g.) un Olitu „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981.g.).

s

Lai arī Baibai ir allaž rosīga teātrī un kino, viņai ir svarīga ģimene. Baibas vīrs bija kinorežisors Aleksandrs Leimanis. Baibas dēls ir baleta mākslinieks Aivars Leimanis. Baibu iepriecina arī divi mazbērni – Elza (baletdejotāja) un Gusts.
s
Baibas mātei Mildai ir ievērojama loma s!k! Selga darbības atjaunošanai Latvijā 1990.gadā. Baiba bija kopā ar selgām jau pirms oficiālās darbības atjaunošanas, jo selgas regulāri sanāca viņas un mātes dzīvoklī Lāčplēša ielā. Baiba ir biežs viesis Selgā, un vienmēr mūs iedvesmo ar savu neizsīkstošo enerģiju, sirsnību un dzīves gudrību.
s

Ieskats sarunā ar Baibu no 2014.gada Trejkrāsu Lokā

Dzīve kā teātris

Bieži vien mēs gribam izlikties labāki, nekā mēs esam. Varbūt kādreiz mēs egoistiski kaut ko sev par labu darām. Dzīvē, man liekas, mēs paši esam kā literāti, rakstnieki, jo mēs savu dzīvi no dažādām ainiņām veidojam. Teātrī viss ir uzrakstīts priekšā, un vajag spilgti tos apstākļus izdzīvot. Bet dzīvē tu vari pieglaimoties, ienīst, tu vari dažādi katru epizodi savā dzīvē veidot – tas no paša ir atkarīgs. Katra cilvēka morālais kredo nosaka, cik var pieglaimoties, lai sevi nepazemotu, un cik ļoti var pazemot otru cilvēku.

s

Saikne ar cilvēkiem

Manuprāt, kopā sanākšana ir cilvēku enerģijas apmaiņa. Tā ir dzīva interese par otru cilvēku, un tam otram cilvēkam – par tevi. Reizēm tu arī salīdzini savu dzīvi ar tā cilvēka dzīvi. Varbūt kādam ir deguns uz leju, un tajās tikšanās reizēs tu vari viņam kaut kā morāli palīdzēt. Tas ir iemesls, kāpēc otrs cilvēks ir vajadzīgs, kāpēc mēs ejam ciemos, jo mēs dodam no sevis – ne jau tas, ka aiznesam dāvaniņu un dabūjam pretī kafiju. Tiekoties mēs bagātinām otru cilvēku, un viņš arī tāpat bagātina mūs.

Šī saikne ar cilvēkiem ir tāda pati arī uz skatuves – mēs dodam skatītajiem savas emocijas, bet tas, kā skatītājs klausās, skatās un dod mums – tas atkal dod spēku aktieriem. Tā ka aktieris bez skatītāja nav nekas. Tāpat arī, runājot ar otru, var redzēt, vai šis savstarpējais dialogs ir vajadzīgs, vai ieklausās tevī vai nē. Vientulība ir tad, kad nav ar ko dalīties. Tāpēc bieži vien veikalos ir sarunas ar svešiem cilvēkiem, jo ir nepieciešamība izrunāties.

s

Harmonijas recepte

Ir jau grūti panākt iekšējo mieru, jo ir visādi kairinātāji, uz kuriem tu vari dažādi reaģēt. Jaunībā un vecumā uz vienu un to pašu lietu vari skatīties dažādi. Tagad ar savu dzīves pieredzi es zinu, ka ir lietas, kuras tu nevari mainīt, tāpēc nav vērts lēkt uz ecēšām. Tagad saprotu, ka tu vari pārdzīvot, dzīvot līdzi, bet no tā nekas nemainīsies.

Es neciešu naidu, negatīvās un melnās emocijas. Ja kaut kas tāds ienāk dzīvē, ir tāpat kā ar filmiņu, kas tiek sagriezta mazos gabaliņos, un visu laiku atkārtojas viens un tas pats. Ja es kaut ko ne tā esmu pateikusi, vai man kāds man kaut ko ne tā ir pateicis, tad man ieslēdzas šis „filmas rullīša efekts”, kad visu laiku domāju, kāpēc tas tā notika. Tas ļoti tracina, īpaši naktī, kad nevari aizmigt. Ar prātu tu saproti, ka upē nevar divreiz iekāpt vienā un tajā pašā vietā. Kad ir bijusi kāda slikta lieta, nevajag otrreiz par to stāstīt, jo tu atkal izdzīvo tās negācijas, kas bija tajā brīdī.

Kā jau teicu, galvenais, lai apkārt būtu tuvi, mīļi cilvēki, lai viņiem viss būtu labi un būtu veseli un apmierināti, lai darbs veiktos. [..] Katrs cilvēks ir citādāks, un, kā viņam patīk, tā viņš dzīvo. Ja viņš slikti dzīvo, dabūs ar bomi pa pieri, ja labi dzīvos, tad Laimas māte nāks viņam palīgā.

Par savu dzīvi varu teikt, ka es neko nemainītu, jo viss pieder man – gan labais, gan sliktais.
s

Intervija ar Baibu „KasJauns.lv” (22.02.2017.)
s

If you like this post, please share it!

Digg it StumbleUpon del.icio.us Google Yahoo! reddit

Comments are closed.